4.1. Ievads

Dzīvības procesi dzīvajā organismā ir ļoti sarežģīti. To norisei ir nepieciešamas neskaitāmas vielas. Dzīvie organismi no apkārtējās vides uzņem nepieciešamās vielas un iesaista tās dzīvības procesu norisēs. Bez tam ikviens dzīvais organisms ir spējīgs izvadīt kaitīgās un nevajadzīgās vielas. Šo procesu dēvē par vielmaiņu. Tātad, vielmaiņa ir vielu ķīmiskas pārvērtības dzīvajā organismā.

Vielmaiņas laikā novēro divu veidu procesus:
• vielu veidošanās reakcijas, kurās no vienkāršākām vielām veidojas sarežģītas uzbūves organiskās vielas – plastiskā vielmaiņa (anabolisms, asimilācija). Veidošanās reakcijās tiek patērēta enerģija;
• vielu noārdīšanas reakcijas, kurās sarežģītas uzbūves savienojumi noārdās un atbrīvojas enerģija – enerģētiskā vielmaiņa (katabolisms, disimilācija).

Autotrofie organismi no neorganiskām vielām veido organiskas vielas, piemēram, zaļie augi sintezē organiskās vielas, izmantojot neorganiskās vielas (ogļskābo gāzi, ūdeni) un Saules enerģiju.

Heterotrofie organismi enerģiju un izejvielas savu organisko vielu sintēzei iegūst no gatavām organiskām vielām, piemēram, zālēdāji, apēdot augus, iegūst enerģiju no augos uzkrātajām organiskajām vielām.

Turpmākā izklāstā tiks aplūkoti svarīgākie plastiskās vielmaiņas piemēri – fotosintēze un olbaltumvielu biosintēze, kā arī ogļhidrātu disimilācija – svarīgākais enerģētiskais process šūnā.