2.4. Šķidrumu pārvietošanās kapilāros
Par kapilaritāti dēvē parādību, kas nosaka šķidruma izturēšanos maza diametra traukos, caurulītēs, atvērumos vai spraugās.
Kapilaritāte ir šķidruma spēja pārvietoties (pacelties vai nosēsties) pa ļoti sīkiem kanāliņiem, ko izraisa šķidruma un cietā ķermeņa daļiņu molekulāro spēku mijiedarbība.
Šķidrums paceļas (un veido ieliektu menisku), ja šķidruma un cietas vielas pievilkšanās spēki ir lielāki nekā starp šķidruma molekulām. Saka, kā šāds šķidrums slapina virsmu. Šķidrums paceļas tik augstu, cik „atļauj” gravitācijas spēks. Kad šķidruma līmenis kapilārā ir nostabilizējies, gravitācijas spēks līdzsvaro molekulāros spēkus. Jo tievāks kapilārs, jo augstāk paceļas šķidrums.
Piemērs. Ūdens paceļas stikla caurulītē. Savukārt dzīvsudraba līmenis stikla caurulītē pazeminās (un veido izliektu menisku). Dzīvsudrabs neslapina stiklu, jo pievilkšanās spēki starp šķidruma molekulām ir lielāki nekā starp šķidruma un cietas vielas molekulām.
Kapilaritāti daudzviet novēro gan nedzīvajā, gan dzīvajā dabā, kā arī plaši izmanto dažādās tehnoloģijās, kas saistītas ar šķidruma filtrēšanos caur kapilāriem.
Asinsvadu kapilārajā sistēmā asinis pārvietojas pa cilvēka ķermeni. Augu stublāju un stumbru kapilāros, pa kuriem tie no augsnes saņem barības vielas, šķidrums spēj pacelties daudzu metru augstumā. Ūdens pa kapilāriem spēj uzsūkties audumā vai porainos materiālos. Dzīvsudraba kustība termometra stabiņā arī ir kapilāra parādība.
Attēlā redzams, kā stikla caurulītei aptīta papīra salvete ir uzsūkusi šķidrumu. Stikla caurulīte ir ielikta joda šķīdumā. Pa kapilāriem papīra salvetē šķidrums, kas slapina salveti, paceļas noteiktā augstumā virs apkārtējā šķidruma līmeņa.