Funkcionālisms 20.gs.20., 30.gados izveidojies mākslas virziens, kas vispārliecinošāk realizējies arhitektūrā un lietišķajā mākslā. Par arhitektūras pamatprincipu tiek atzīta celtnes atbilstība tajā notiekošajiem sadzīves procesiem (proti, formu nosaka funkcija).
Funkcionālismam raksturīgs :
§ Askētisms / vienkāršība.
§ Ģeometriskums / shematisms.
Funkcionālisma pamatprincipi (arhitektūrā):
1. Sienu nesošo funkciju noliegums.
2. Atteikšanās no dekora, negatīva attieksme pret antīko arhitektūru.
Franču arhitekts Lekorbizjē (1887- 1965) 20.gados formulē 5 principus, kas nodrošina konstrukcijas drošību un arhitektūras izskatīgumu:
1. Celtnei jāpaceļas uz brīvi stāvošiem betona balstiem, kas kopā ar karkasu iztur visu celtnes slodzi.
2. Ēkas pārsegumam jābūt līmeniskam (horizontālam), lai uz tā varētu izveidot dārzu.
3. Iekštelpu sienas jāatbrīvo no nesošām funkcijām, lai varētu veidot brīvu plānojumu.
4. Nenoslogotās ārsienas jāpiepilda ar nepārtrauktām horizontālām logu rindām.
5. Fasādei jābūt veidotai brīvi, jo tās stabilitāti nodrošina karkasa konstrukcijas.
Funkcionālisma pamatidejas tika izstrādātas un realizētas Bauhaus skolā Veimārā (Vācijā). Tā ir vācieša Valtera Gropiusa (1883 1969) dibinātā arhitektūras skola, kurā tika attīstītas un apgūtas jaunas celtniecības metodes, rūpnieciskais dizains. Sākotnēji Bauhausā aizrāvās ar lietišķo mākslu, kuru nomainīja aizraušanās ar sērijveida ražošanu, standartu izveidi. Šīs vērtības bija pretnostatījums arhitektu individuālajām tendencēm, arī celtniecībai pēc pasūtījuma. Šeit tapuši pirmie metāla cauruļu krēsli un citi tamlīdzīgi mūsdienu mēbeļu dizaina objekti.
1925./26.gadā tika uzcelta jauna ēka Bauhaus skolai. Tās projektēšanā un iekārtošanā piedalījās skolas audzēkņi.
Skolas kompleksu veidoja mācību telpu, kopmītnes un administrācijai domātu telpu, kā arī pedagogu dzīvokļu korpusi.
Šie korpusi pēc izskata, augstuma, materiāla un izvietojuma bija dažādi paralēlskaldņi. Tas bija pirmais lielais komplekss tā laika arhitektūras praksē, kas tika veidots ar tik pārdomātu katras ēkas funkciju izpratni un standartformu maksimālu lakonismu.
Tā kā Gropiusa uzskatiem bija daudz kopīga ar padomju arhitektu veidoto un izstrādāto konstruktīvismu, Bauhaus tika uztverts kā lielinieku ideju perēklis. 1933.gadā, nākot pie varas nacistiem, Bauhaus tiek slēgts. 1937.gadā Gropiuss emigrē uz ASV, kur turpina realizēt savas idejas arhitektūrā.
Bauhausā par pasniedzējiem darbojās pazīstami arhitekti Valters Gropiuss un Ludvigs Mīss van der Roe (slavens ar savām stikla fasādēm). Skolas starptautisko slavu veidoja abstraktās glezniecības aizsācējs Vasilijs Kandinskis un šveicietis Pauls Klē.
Populārākie funkcionālisma pārstāvji:V. Gropiuss, Lekorbizjē (slavens ar debesskrāpju projektiem), L.M. van der Roe.
Somijā Alvars Ālto (1898-1976)- arhitekts un dizainers ( akcentu lika uz materiāla izraisītiem mākslinieciskajiem efektiem un asociatīvajiem priekšstatiem). Viens no pirmajiem arhitektiem Eiropā, kurš atteicās no celtņu formu ģeometrizācijas un deva priekšroku vijīgām, izliektām formām, mēģinot tās saliedēt ar ainavisko vidi.
Līdzīgu jaunās arhitektūras un dizaina celmlaužu Eiropā ir daudz, piemēram:
§ Holandē kustības De Stijlbiedri (Pīts Mondrians(1872-1944) un Teo van Doesburgs. ( Raksturīgas taisnas līnijas, vienkāršas krāsas. Mākslas mērķi bija sakņoti idejā, ka mākslai kaut kādā veidā vajadzētu refleksēt universa kārtību). Kustība pastāvēja no 1917.-1931.gadam.
Ludvigs Miss van der Roe: arhitekts un psihologs
Leģendāru personību arhitektūrā un būvniecībā netrūkst. Taču ar epohālu ietekmi uz nozares attīstību pasaulē var lepoties tikai nedaudzi. Ludvigs Miss van der Roe ir viens no viņiem. Daudzi arhitekti uzskata viņu par Vācijas un ASV nacionālo varoni. Tomēr šī ģēnija daiļrade rod atbalsi ne tikai šajās divās lielvalstīs. Par šo mūsdienīgo mākslinieku mūsu šodienas stāsts.
Ludvigs Miss van der Roe ir viens no racionālās arhitektūras pamatlicējiem Vācijā, bet pēc Otrā pasaules kara viņš līdzīgu statusu ieņēma arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Savos darbos viņš tiecās pēc skaidrības un nesamākslotības. Mājām jābūt vienkāršām, bet vienlaikus cēlām, arhitekts uzsvēra.
Miss van der Roe dzimis 1886. gadā vācu pilsētā Āhenē. Viņam nav speciālas celtnieka izglītības, taču interesi par to viņā izraisīja tēvs, profesionāls mūrnieks. Jau 15 gadu vecumā Ludvigs strādā pie vietējā arhitekta, palīdzot izgatavot sienu apdares ornamentu rasējumus. 1905. gadā viņš dodas uz Berlīni, kur sākumā strādā pie tā laika labākā interjeru arhitektūras un dizaina speciālista Bruno Paula, bet no 1908. gada Pētera Bērensa darbnīcā. Tā bija vienīgā tāda darbnīca Vācijā, kur jaunā paaudze varēja nodoties saviem daiļrades meklējumiem. Bērenss jauniņajam Misam uzticēja Vācijas vēstniecības jaunbūves pārraudzību Pēterburgā. Lielā meistara paspārnē pavadītie trīs gadi deva viņam ne tikai pamatu zem kājām, bet arī izveidoja Misu kā arhitektu, kurš radoši pārņēmis sava skolotāja neoklasicisma idejas un tehniski rūpnieciskos daiļrades aspektus. Zināmu ietekmi uz jauno censoni atstāja arī racionālās arhitektūras pārstāvis Frenks Loids Raits, kura darbus viņš redzēja Berlīnes izstādē 1910. gadā. 1913. gadā 27 gadus vecais Miss šai pilsētā atver savu projektēšanas biroju.
Ekspresionisma ietekmē
Meistari ļoti iecienījuši stikla fasādes.
Sociālo satricinājumu un ekonomiskās krīzes gados, būvēja ļoti maz (19191924), Miss van der Roe piedāvāja vairākus eksperimentālus projektus. Tostarp ekspresionistu ietekmē radītos stikla debesskrāpjus. Arhitekts meklēja konstruktīvās struktūras jaunu tipu un, līdz ar to, arī formu, kas visspēcīgāk uzsvērtu stikla spožumu un caurspīdīgumu. Misa 1923. gadā izstrādāto divu ārpilsētas māju ķieģeļu un dzelzsbetona projektiem joprojām ir nevērtējama nozīme mūsdienu būvniecības attīstībā. Tajās viņš izteica jaunu arhitektūras koncepciju. Meistara rokās plaknes elementi pārvērtās stikla sienu, dzelzsbetona un, visbeidzot, arī marmora konstrukciju dažādo materiālu un elementu saplūsmes sfērā. Pēc Misa teorijas siena nav uzskatāma par pakārtotu, bet gan patstāvīgu un neatkarīgu elementu, kas speciāli izceļams ārējā telpā. Šajā projektā iezīmējās arī viņa vēlme projektēt māju pēc funkcionālām pazīmēm, sadalot dzīvojamā un saimniecības zonā. Ar 1924. gadu šis princips kļūst par vadošo dzīvojamo māju arhitektūrā. Ja Lekorbizjē par pamatu ņem ģeometrisku formu un pakļauj to funkcionāliem risinājumiem, tad Miss van der Roe, tieši otrādi, mājas ārējo veidolu un tās atsevišķo daļu savstarpējo izvietojumu sāk plānot pēc piederības principa.
Racionālisma virzienā
Misam van der Roe laimējās savas arhitekta dotības nodemonstrēt Vācijas paviljona celtniecībā Starptautiskajā izstādē Barselonā 1929. gadā. Ierastā ekspozīcijas paviljona vietā viņš piedāvā ēku, kas gan formu skaidrības un skaistuma, gan izmantoto materiālu (travertīns, onikss un dažādu nokrāsu stikls) pēc izskatās vienlaikus izstāžu paviljons un arī vērtīgs eksponāts. Paviljona projekts Misam atnesa pasaules slavu. 1930. gadā viņš Brennē uzbūvē Tugendhat māju. Tas, ko Barselonas projektā varēja uztvert kā burvīgu spēli ar plaknēm un materiāliem, šai dzīvojamā mājā bija pārvērties par nopietnu koncepciju. Nams stāv uz nogāzes. Miss ļoti veiksmīgi ir izmantojis tā novietojumu, projektējot telpas divos līmeņos. Māja ar starpsienām sadalīta četrās funkcionālās zonās: ieeja, dzīvojamā un atpūtas zona, ēdamistaba. Ar šīs neierobežotās kompozīcijas palīdzību arhitektam ir izdevies (atbilstoši savai konceptuālai programmai) respektēt visas pasūtītāja daudzveidīgās prasības, ar mājas dalījumu tomēr neizjaucot tās pamatapjomus.
Radošā darbība Amerikā
Amerika pieņēmusi šo lēmumu...
1930. gadā, būdams organizācijas Bauhaus vadītājs, Ludvigs Miss van der Roe rūpējās par to, lai arhitekti pievērstos galvenokārt formālisma problēmām. Tomēr nacisti skolas eksistenci Desavā padarīja neiespējamu, Misam neatlika nekas cits kā pārcelt Bauhaus darbību uz Berlīni, bet pēc tam, 1933. to vispār likvidēt. Četrus gadus vēlāk viņš emigrē uz ASV, kur jau pēc gada sāk vadīt Ilinoisas Tehnoloģisko institūta (ITI) Arhitektūras skolu Čikāgā. 1939. gadā viņš saņem pasūtījumu projektēt un būvēt šī institūta jauno ēku.
Arhitekts ar vienotas moduļu sistēmas palīdzību cenšas šai būvē izteikt virsmas, telpas un apjoma vienotību. Šai domai pakļaujas telpu plānojums, attālumi starp atsevišķām ēkām un fasādes segmentējums. Darbā bija jāizmanto tērauda konstrukcijas, pie kam standartprofila. Ar to palīdzību varēja tikai vienkāršas taisnstūra formas. Tomēr Miss atrod veidu, kā šos bezpersoniskos rūpnieciskos ražojumus pārvērst arhitektoniskās vērtībās. Ar savām harmoniskajām proporcijām, naudas līdzekļu ekonomiju un kompozicionālo vienotību Ilinoisas tehnoloģiskais institūts ir kļuvis par ievērojamā arhitekta daiļrades virsotni. Tieši te izcēlās viņa Amerikas periodam raksturīgā arhitektūras ideja nesadalīts paralepoīds ar izvirzītu karkasu.
ITI kompleksa plānojumu viņš organizē līdzīgi tam, kā savulaik veidoja Barselonas paviljonu ēkas taisnstūra bloki norāda telpas kopējo virzību. Vienlaicīgi ar ITI būvēm Miss van der Roe projektē un uzceļ Frensuorts (Fransworth) māju Ilinoisas štatā (19461950). Terase trīs gludas dzelzsbetona plāksnes, bet uz metāiskiem balstiem piepaceltās grīdas un sienas it kā peld virs zemes.
...Eiropa - arī.
Lielākā mērogā šo atvērtā principu arhitekts iemiesoja Ilinoisas tehnoloģiskā institūta Arhitektūras fakultātes ēkā (1952): tradicionāli izplānotais pirmais stāvs, kas sasniedz divstāvu ēkas augstumu, patiesībā ir iegrimis zemē. Kompozīciju balsta otrā stāva stikla paralēlskaldnis. Pārklājuma gludā plāksne piekārta pie milzīgām uz āru izvirzītām metāla rāmja konstrukcijām.
Van der Roe debesskrāpju vīzija balstās uz viengabala un nesadalīta taisnstūra apjomu. Kompakto iekšējo saturu veido vienlīdzīgu standarta stāvu un telpisku šūnu pasaule. Debesskrāpja konstruktīvais aizslēpts aiz tā ārējā apvalka. Misa populārākie debesskrāpji 22 stāvu dzīvojamo māju kompleksss Lake Shore Drive Mičigana ezera krastā (1951).
Būvējot daudzstāvu dzīvojamās ēkas Čikāgā, mākslinieks atgriezās pie savas vēl 1919. un 1921. gadā izlolotās idejas par stikla augstceltnēm. Tas, kas agrāk šķita tikai sapnis, nu pārvērtās īstenībā. Stikls un tērauds bija vienīgie, ko viņš izmantoja savu arhitektonisko ieceru realizācijai. Patērējot ļoti ierobežotu līdzekļu daudzumu, izmantojot skaidras un izteiksmīgas arhitektoniskās formas, Van der Roe apliecināja savas daiļrades galveno lozungu: jo mazāk, jo labāk! Misa iecienītie rūpnieciskie materiāli tērauds un stikls prasīja ļoti dziļu māksliniecisko izjūtu. Strādājot ar šiem materiāliem, rūpīgi jāizstrādā visas detaļas, jāievēro pat vismazākās proporciju novirzes. Arhitekts ir izteicies, ka šajā darbā ļoti svarīgs ir organiskais princips, kad katram elementam ēkā jāatrodas tieši savā vietā.
Ieeja Ludviga Miss van der Roe muzejā Vācijā.
Sācis daiļradi kā Raita skolnieks, pēc 40 gadiem Roe kļūst par viņa antipodu.
Rodas nesamierināms antagonisms starp organiskās arhitektūras romantiku un Misa universālo struktūru atkailināto klasicismu. Sešdesmito gadu sākumā, kad šis virziens apsīkst, viņš pamet pasniedzēja darbu ITI.
Ludviga Misa van der Roes ievērojamākais darbs ir Nacionālā mākslas galerija Berlīnē (1968). Tas uzskatāms par vēl vienu metāla konstrukcijās iestrādātu neoklasicisma ideāla variantu. Berlīnes projekts ir meistara pēdējais darbs. Čikāgā, 1969. gada vasarā viņš aiziet mūžībā. Savu estētisko koncepciju Miss van de Roe saistīja ar neotomisma ideālistisko filosofiju, saskaņā ar kuru skaistuma saknes meklējamas formas viengabalainībā un iekšējā harmonijā, tās proporciju matemātiskajā skaidrībā. Augstākās harmonijas iemiesojumu viņš saskatīja elementāru ģeometrisko figūru abstraktumā, taisnstūra un paralēlo klīniju tiešumā. Meistara radītās kristāliskās formas izmantoja daudzas ASV projektēšanas firmas. Zināmu laiku tās bija kļuvušas gandrīz vai obligātas jaunu administratīvo un komercēku būvniecībā Rietumeiropā.