Ekspresionisms (no fr.val. – ekspression ) – izteiksme, izteiksmība. Tas ir modernisma virziens literatūrā un mākslā 20.gs.1.p. Daiļrades centrā izvirzīja sakāpinātu mākslinieka subjektīvo pasaules skatījumu, deformējot tēlojamos objektus.

§    Ekspresionisms veidojās, noliedzot racionālo un uzsverot iracionālo.

§    Šis virziens nebija stilistiski viengabalains, proti, katrs mākslinieks izvēlējās savus izteiksmes līdzekļus (krāsas, līnijas, attēlojamo tēlu rustikalizācija u.c.), kā arī katrs darbojās savā virzienā (Van Gogs – postimpresionisms, E. Munks – simbolisms u.c.), t.i., bija cita stilistiskā ievirze.

§    Raksturīga kāpināta izteiksmība, kuras veicinātājs ir gan subjektīvs, gan sociālo iemeslu izraisīts pārdzīvojums.

§    Ekspresionisma darbos bieži izpaužas dramatisms, pat traģiska dzīves izjūta.

§    Ekspresionisti protestēja pret impresionisma neitrālo vērošanu.

§    Viņi atgriezās pie “stāstošās” gleznas, informēja skatītājus ne tik daudz par faktiem, kā par cilvēka garīgās dzīves izpausmēm, par kapitālisma radītajiem psiholoģiskajiem kropļojumiem un to sekām.

§    Viņi pilnībā neatsacījās no cilvēku tēlošanas un sižetiskajām situācijām, tomēr ar deformēšanas palīdzību maksimāli uzsvēra neglītumu.

§    Ekspresionisms realizējās gan gleznotāju, gan literātu, gan arhitektu, mūziķu, teātra un kino darbinieku darbībā.

§    Bieži ekspresionisma pārstāvji darbojās vairākās mākslas sfērās (O. Kokoška – gleznotājs un dzejnieks, E. Barlahs – tēlnieks un rakstnieks u.c.)

Tēlotājmākslā ekspresionisma virzienu pilnveidoja mākslinieki, kas darbojās apvienībās “Tilts” un “Zilais jātnieks” (Vācija).

“Tilts” – apvienības biedru darbos saliedējās visi avangarda virzieni, kas eksistēja tā laika Vācijas kultūrā. Ē. Hēkels(1883 – 1970) un E. Kirhners – viņi centās ar “varu” ietekmēt skatītāju, līdz antiestētismam pārveidojot cilvēka ķermeni.

Ekspresionismu , kas attīstījās “Tilta” un “Zilā jātnieka” apvienībās, sauc par klasisko ekspresionismu (tā pārstāvji – mākslinieki vienpatņi).Pēc 2.pasaules kara Amerikā attīstās abstraktais ekspresionisms (F. Bēkons (1909-1992)).

Ievērojamākie pārstāvji: Vinsents van Gogs un Edvards Munks.

Edvards Munks (1863 – 1944) – norvēģu gleznotājs un grafiķis. Viņa mākslā redzama apzināta tieksme pievērsties tikai neparastu, dažreiz mistisku pārdzīvojumu tēlojumam. Munks ir pesimistisko, traģisko noskaņu paudējs.

Viens no nozīmīgākajiem viņa gleznu cikliem “Dzīve” (1893-1900), kas ietver 4 tēmas:

1. Mīlestības pamošanās.

2. Mīlestības uzliesmojums un noplakšana.

3. Bailes no dzīves.

4. Nāve.

Viens no slavenākajiem viņa darbiem “Kliedziens” pieder pie 3.tēmas un darināts ap 50 variantos. Dvēseles kliedzienu pastiprina dabas deformācijas un vibrācijas iespaids.

Arhitektūrā: (visvairāk Vācijā un Nīderlandē) tiecās pēc celtnes emocionāli iedarbīga tēla, lietojot dinamiku un šķautnainas formas.

Mūzikā: pārstāvēts vācu un austriešu komponistu darbos (no 1905- 1925). Jaunās Vīnes skolas komponisti - A. Šēnbergs, A. Bergs, A. Vēberns.

Literatūrā: galvenokārt vācu un austriešu literātu daiļradē (J. Behers).

Teātrī: galvenokārt Vācijā un Austrijā. Tā attīstību veicināja J. Behera, V. Hāzenklēvera un K.H. Martina iestudējumi.

Kino: radās un izplatījās 1915-1925.g. vācu kinematogrāfijā (režisora R.Vīnes un F.V Murnava filmās).

Latvijā ekspresionisma iezīmes vērojamas:

§    Tēlotājmākslā – 20.gs.sāk.- 30.g. mākslinieku (J. Kazaka, K. Padega) darbos.

§    Teātrī – atsevišķos E. Smiļģa iestudējumos.

§    Literatūrā – L. Laicena, J. Grota un J. Sudrabkalna