Viens no nemitīgiem kārdinājumiem ir iziešana ārpus mākslas robežām vai, kā atturīgi formulē mākslas vēsture, šo robežu pārbaudīšana, pārvarot par nedzīvām uzskatītas tradīcijas, “dekonstruējot” vecās kultūras formas, kā to sāka jau M.Dišāns un dadaisti, darbojoties “plaisā starp mākslu un dzīvi”, kā to aktīvi piekopa avangards jau kopš 60.gadiem, atsakoties no mākslas kā objekta un tirgus preces, kā to gribēja radikālākie konceptuālisti, epatējot publiku, kā to darīja daudzi un dažādi mākslas skandālisti. Vilināti bija arī “dzīvās mākslas” – performances un body art veidotāji, kuri kā plašs virziens pārņēma Rietumu mākslas dzīves skatuvi 70.un 80.gados, izaugot no 60.gadu hepeningiem, eksperimentālās mūzikas, dejas, avangarda teātra, protams, statiskām vizuālām mākslām un konceptuālistu domāšanas.

(Eduards Kļaviņš)