Latvijā nereti tiek kultivēts uzskats, ka padomju laikos mākslā un kultūrā nekas vērtīgs nav noticis, ka tā ir bijusi caurcaurēm pakārtota “okupācijas režīma” vajadzībām un ideoloģiskajām nostādnēm, totāli kontrolēta un angažēta. Ka visi mākslinieki bijuši spiesti verdziski kalpot sistēmai un tikai tie garā stiprākie un noturīgākie pa retam darbojušies disidentiskā pagrīdē. [..] Un publikācijas par kultūras sasniegumiem padomju laikā dēļ pretrunām ar jauno laiku ideoloģiju bijušas retas un kautrīgi klusas. Daudzi sākuši dzīvot ilūzijās, ka viss labums arī mākslās pie mums atnācis tikai 90.gados pēc neatkarības atgūšanas.

 (Jānis Borgs)