Postmodernisms – kultūras stils tādā sabiedrībā, kas ir augsti tehnoloģiski attīstīta, kas ir orientēta vairāk uz patērēšanu, nekā uz ražošanu un kurā arvien nozīmīgāki kļūst mediji. (Taču jēdziena lietojums vēl joprojām ir ļoti nenoteikts).

“Mūslaiku dzīve ir plūstoša, komplicēta, bez centra. Mēs nevaram virzīties uz priekšu, taču varam kustēties. Mēs varam novietoties plūstošajā tagadnē un baudīt kolīzijas un pārrāvumus; mēs varam uzlūkot dzīvi kā izrādi” (Svens Birkerts “Postmodernisms – Uzlīmju kultūra”).

Postmodernisma rašanās nosacījumi: masu kultūras rašanās + augsta tehnoloģija.

Svens Birkerts kā rašanās cēloņus un postmodernismu būtiski ietekmējošus faktorus min :

Ø      Lielvalstu kodolbruņošanos (sekas – cilvēku nedrošība par nākotni; sadurē ar iespēju iznīcināt visu dažu minūšu laikā visa cilvēces vēsture - tās izgudrojumi, mākslas darbi, arhitektūra utt. – šķiet rūgta ironija un bez nozīmes).

Ø      TV parādīšanās ( sekas – zūd robežas starp “tuvu” un “tālu”- globalizācija (visi pasaules nostūri kļūst pieejami, zūd nezināmais, noslēpumainais); TV programmu struktūra neatstāj cilvēkiem laiku pārdomāt saņemto informāciju, izveidot savu viedokli utt.),

Ø      Pāreja uz informācijas apstrādi, datortehnoloģiju ieviešana (ir izzudis atsevišķs indivīds; esam daļa no kādas lielākas shēmas, kurā informāciju rada, izplata un uzglabā varas centri, kas nepakļaujas ne mūsu sapratnei, ne kontrolei)   

         Tradicionāli uzskata, ka postmodernisms

                sākas 60. gadu beigās;

                70. gadi – 80.gadu sākums – uzplaukums;

                80.gadu beigas – 90.gadu sāk. – rodas jau citas post – parādības.

Pēc franču filozofa Ž.F. Liotāra sprieduma “postmodernisms ir modernisms nevis savā beigu stadijā ( “post-“ nozīmē pēc, modernismam sekojošs), bet gan rašanās fāzē, un šāds stāvoklis ir pastāvīgs”, t.i., postmodernisms aug pašā modernismā visā tā vēstures laikā. (Piemēram, Marsela Dišana ready-made darbi (apgāzts pisuārs, kas eksponēts izstādē ar nosaukumu “Strūklaka”) tiek uzskatīti par dadaisma, viena no modernisma virziena, izpausmēm, kā arī ir piemērs postmodernisma mākslai).

Postmodernisma filozofi un literāti:

               Žans Bodrijārs (“Simulakri un simulācija”)

               Žaks Deridā,

               Mišels Fuko (“Uzraudzīt un sodīt”, “Seksualitātes vēsture” (2 daļas)),

               Ž. F. Liotārs ( “Postmodernisma skaidrojums bērniem”),

               Viktors Peļevins ( “Generation ¶“),

               Umberto Eko („Rozes vārds”, „Fuko svārsts” u.c.),

               Milorads Pavičs (Hazāru vārdnīca”(leksikonromāns)),

               Patriks Zīskinds („Parfīms”)

               Salamans Rušdi u.c.

Postmodernisma arhitekti:

           Roberts Venturi, Filips Džonsons,  Ričardo Bofiljs, Džeimss Stērlings, Čārlzs Mūrs, Daniels Lībeskinds, Frenks Gerijs u.c.

Postmodernisma mākslinieki:

Jozefs Boiss, Kristo, Īvs Kleins, Baldahini Sezārs, Nam Džun Paiks, Bils Viola (Vaijola), Brūss Naumans u.c.

Postmodernismam kā kultūras stilam raksturīgs tas, ka nav iespējams nosaukt uz visām mākslas formām attiecināmas TIPISKAS stila iezīmes; katrs mākslas darbs ir unikāls un nesalīdzināms ar citiem. Tomēr postmodernisma domātāji ir mēģinājuši atrast stilam raksturīgo, tipisko – klasificēt postmodernisma iezīmes.

Piemēram, Ijabs Hasans kā raksturīgākās postmodernisma iezīmes min:

q     nenoteiktība (piemēram, fiziķu teorijās par pasaules izcelsmi)

q     fragmentācija (mākslā populāras ir kolāžas, kino aizraujas ar montāžu un ekrāna dalījumu segmentos, diskotēkās – ar skaņdarbu miksēšanu)

q     dekanonizācija (vēršanās pret visa veida kanoniem, autoritātēm, netiek pieļauti nekādi aizspriedumi un tradīcijas)

q     patības trūkums un dziļuma zaudēšana (autors kā mākslas darba radītājs izzūd, tā vietā stājas pats darbs)

q     nereprezentējamība (reprezentēt nozīmē izteikt, pārstāvēt kopīgo tendenci, notikumu)

q     ironija (viss nopietnais tiek apsmiets; ironija – daudzveidības izpausme, nejaušība, spēle)

q     hibridizācija (tiek izjauktas žanru robežas, uzplaukst dažāda veida eksperimenti, sajaucas elitārā un masu kultūra, kopija iegūst tādu pašu vērtību kā oriģināls)

q     līdzdalība (mākslā dominē „hepeningi”, cilvēks visur tiek iesaistīts – literatūras procesā, kino simbolikas atšifrēšanā, politikā utt.)

q     imanence – prāta spēja pašam sevi arvien vairāk vispārināt simbolos, imanents – tāds, kas piemīt lietai, parādībai un ir nedalāmi saistīts ar tās būtību

q     konstruktīvisms  (pasaules izpratnes modeļi, mākslas veidi tiek konstruēti; tā ir virzība uz patiesību dažādību, pretrunīgām versijām)

„Šo pazīmju uzskaitīšana nav korekta, jo tā grib apstādināt procesus, atrast būtiskas īpašības, atņemt postmodernismam tā nenoteiktību utt.” (R.un M.Kūļi)