Muzeja vēsture

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas muzejs
Rīga, Āgenskalna iela 21

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas muzejs dibināts 2004.gada 19.maijā (skat. 1.att.). Ir izstrādāts muzeja darbības misijas formulējums: pētīt skolu kā sociālu, politisku un ģeogrāfisku telpu ar savu vēstures sākumu un turpinājumu, ar savu unikālu un personificētu skatu uz mūsdienām, tādējādi tuvinoties atsevišķajam un unikālajam, cik vien tas ir iespējams,  bet  līdz ar skatu uz  skolas dzīves detaļām paturēt prātā Āgenskalnu, Pārdaugavu, Rīgu, valsti, pasauli un nākotni.

Saskaņā ar 2014.gada 7.janvārī apstiprināto RVVĢ reglamentu, muzeja mērķis ir atspoguļot izglītības iestādes izglītības vēsturi, izaugsmi un sasniegumus mācību, audzināšanas darbā un ārpusskolas aktivitātēs. Muzeja uzdevumi: faktu materiālu, lietišķos priekšmetus un dokumentus par izglītības iestādes vēsturi; organizēt pētniecisko darbu; mērķtiecīgi veikt metodiski izglītojošo darbu un sadarbību ar sabiedrību tradīciju saglabāšanā un identitātes uzturēšanā; sadarboties ar valsts muzejiem, izglītības darba iestādēm.

Kopš pirmsākumiem muzejs piedalās ikgadējās Rīgas izglītības iestāžu vēstures muzeju metodiskās apvienības (Bērnu un jauniešu centra "Rīgas Skolēnu pils" Rīgas Interešu izglītības metodiskais centrs RIIMC) organizētajās muzeju skatēs un atestācijās, sadarbojas ar Rīgas Skolu muzeju un Skolu muzeju biedrību.

Muzeja izveidošanas iniciatore un dibinātāja, patstāvīgās ekspozīcijas koncepcijas autore bija Rīgas 5.vidusskolas (no 1991.gada - Āgenskalna ģimnāzijas) leģendārā latviešu valodas un literatūras skolotāja Aina Ruta Britāne (1932 – 2012), vairāku populārzinātnisku rakstu, metodisko līdzekļu un grāmatu autore. Bez viņas entuziasma un pašaizliedzīgā darba pilnvērtīga skolas vēstures pētniecība un muzeja tapšana nebūtu iespējama. Noteikti jāpiemin atbalsts, ko muzeja veidošanas sākuma stadijā deva ģimnāzijas direktore (amatā no 1994.gada līdz 2016.gadam) Sandra Sīle. Līdz ģimnāzijas simtgadei 2021.gada 19.septembrī viņa ar savu filmēšanas komandu pabeigs darbu pie dokumentālās filmas "Pirmais gadsimts Āgenskalnā", kurā izmantoti muzeja krājumā esošie materiāli.

Agita Veidemane vadīja muzeju no dibināšanas dienas līdz 2008.gadam. Kopā ar A.R.Britāni viņa izstrādāja muzeja attīstības plānu, organizēja muzeja krājuma papildināšanu, sarakstījās ar bijušajiem pedagogiem, skolas absolventiem, tādējādi no gada uz gadu būtiski papildinot muzeja krājumu ar oriģināliem dokumentiem, fotogrāfijām, atmiņu pierakstiem un citiem materiāliem. Balstoties uz A.Veidemanes maģistra darbu "Āgenskalna ģimnāzijas vēsturiskā attīstība" un sadarbībā ar A.R. Britāni izdevniecībā "Jumava" 2006.gadā tika izdota  abu pedagogu sarakstīta monogrāfija "Āgenskalna ģimnāzija. Rīgas 5.vidusskola, 2.Rīgas Valsts ģimnāzija".

No 2008.gada līdz 2012.gadam ģimnāzijas muzeju vadīja izcilā vācu valodas skolotāja Raita Lapiņa (1941 – 2015). R.Lapiņas īpašās uzmanības centrā bija vācu valodas apmācības pirmsākumu izpēte, kas vainagojās ar starptautisku konferenci "50 gadi vācu valodas specializācijai" 2012.gada 14.septembrī.

Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas vēstures un sociālo zinību skolotājs Māris Zvaigzne vada ģimnāzijas muzeju no 2012.gada 1.septembra. M.Zvaigznes vadībā tika izstrādāti muzeja darba trīs pamatprincipi – papildināt un sistematizēt izglītības iestādes vēstures krājumu, organizēt pētniecisko darbu (audzēkņu zinātniskās pētniecības un konkursu darbi par skolas vēsturi) un sekmēt krājuma materiālu izmantošanu dažādās komunikatīvā darba formās – mācību stundas, ekskursijas, konkursi, tikšanās ar absolventiem, konferences, semināri u.c. Muzeja darbā aktīvi sāka iesaistīties ģimnāzijas audzēkņi, pedagogi un absolventi.

M.Zvaigznem izdevās noorganizēt vairākus nozīmīgus valsts un Rīgas pilsētas līmeņa konferences un seminārus. Kā Rīgas pilsētas Kurzemes rajona skolu muzeju koordinators atbalstīja RIIMC Muzeju apvienības ilggadējās vadītājas Zinaidas Soboļevas aktivitātes Rīgas skolu muzeju darba pilnveidošanā, uzstājoties ar ziņojumiem un referātiem semināros un konferencēs. Viņš ir publicējis vairākus rakstus par Latvijas skolu muzeju sistēmas attīstības aktuāliem jautājumiem (piemēram, rakstu krājums "Palīgs muzeja pedagogam"), darbojas  Rīgas vispārizglītojošo izglītības iestāžu skolu muzeju metodiskās apvienības konsultatīvajā padomē. Vēstures skolotāja un muzeja pedagoga M.Zvaigznes sasniegumi jaunās paaudzes izglītošanā un audzināšanā, kā arī iesaistīšanu muzeja darbā atzīmēti ar Rīgas Domes Izglītības un sporta departamenta Atzinības rakstu, Rīgas skolotāju balvu "Zelta pildspalva" un Rīgas Domes priekšsēdētāja Atzinības rakstu.

Īsa muzeja vēsture

Muzeja svinīga atklāšana notika 2004.gada 18.maijā tieši Starptautiskajā muzeju dienā. 2004.gada 19.maijā direktore Sandra Sīle parakstīja Āgenskalna ģimnāzijas muzeja nolikumu. Saskaņā ar to savā darbībā muzejs ievēro Latvijas Republikas Muzeja likumu un Likumu par nacionālo krājumu, Rīgas Domes izglītību reglamentējošos dokumentus, ģimnāzijas Iekšējās kārtības nolikumu, ģimnāzijas Attīstības plānu. Muzeja inventārs un finanšu līdzekļi ietilpst Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas budžetā.

2021.gada 19.septembrī Rīgas valsts vācu ģimnāzija atzīmēs savu 100.gadadienu. 2016.gadā sākās plānveidīga gatavošanās šim ievērojamajam notikumam, jo skolas vēsturiskā ēka (arhitekts Indriķis Blankenburgs), modernā piebūve (arhitekts Andrejs Ģelzis), uzkrātā pedagoģiskā darba pieredze (piemēram, pirmais direktors Pēteris Aivars bija viens no Latvijas vidējās izglītības modeļa izstrādātājiem 20.gadu sākumā), skolas absolventu panākumi jāuzskata par Latvijas izglītības sistēmas un kultūrvēsturiskā mantojuma neatņemamu sastāvdaļu, kuras izpēte ir nozīmīga un svarīga.

Uz šodienu RVVĢ muzeja ekspozīcija ir sadalīta trīs daļās, kuru veido stendi un vitrīnas. Pirmā daļa veltīta 20.gadsimta 20.- 40.gadu atspoguļojumam skolas vēsturē, kurā apvienoti gan pirmā neatkarība laika, gan divu okupāciju laika fotogrāfijas, dokumenti un lietiskie materiāli. Otrā daļa atspoguļo saikni ar absolventiem, viņu darba dzīvi pēc skolas beigšanas. Visbeidzot trešajā daļā pienācīgs gods ir atdots skolotājiem, kuri strādāja skolā, sākot no padomju otrās okupācijas sākuma 1944.gadā līdz pat valstiskās neatkarība atgūšanai, kā arī ģimnāzijas kolektīva raksturojumam 20.gadsimta beigās – 21.gadsimta sākumā. Kopš 2012.gada muzejā tiek organizētas maināmās un jaunieguvumu izstādes, kas veltītas ģimnāzijai svarīgu notikumu atzīmēšanai, pedagogu un absolventu piemiņas saglabāšanai. Sākot ar 2014.gadu RVVĢ un muzejs regulāri piedalās Starptautiskajai muzeju dienai veltītajā Muzeju naktī. Tā ir laba iespēja pievērsties Muzeja nakts aktuālajai tēmai, mēģināt to sasaistīt ar ģimnāzijas vai Āgenskalna vēsturi un izstrādāt atbilstošu, apmeklētājiem interesantu pasākumu programmu.

Ģimnāzijas muzejs mēģinājis aktivizēt kontaktus ar Latvijas vēstures zinātnes centriem, ar tajos strādājošajiem zinātniekiem. Piemēram, no 2011.gada ar ģimnāzijas muzejam izdevās organizēt vairākas vēsturnieku – zinātnieku un vēsturnieku – skolotāju valsts līmeņa konferences un semināri par aktuāliem Latvijas vēstures pētniecības jautājumiem, t.sk., izceļot jautājumu par skolu muzejos esošo dokumentu un materiālu izmantošanu mācību procesā.

RVVĢ muzeja krājuma, ekspozīcijas, izstāžu satura analīze apstiprina – Latvijas skolu vēsture ir bijusi gana sarežģīta, pat pretrunīga, tāpēc izcili svarīgi atrast muzeja vēstījuma pamatu un tas nevar būt nekas cits kā orientācija uz demokrātiskajām un vispārcilvēciskajām vērtībām. Runa ir par to, kā atspoguļot demokrātijas (1918 – 1934), autoritārisma (1934 – 1940), totalitārisma (1940 – 1990) un atjaunotās demokrātijas posmu (no 1990.gada 4.maija) skolu muzeju ekspozīcijās, kā parādīt un skaidrot ideoloģiju un politisko sistēmu ietekmi uz mācību saturu un pedagoģiskajām metodēm mācību iestādēs. Analizējot šos aspektus (izmantojot skolu muzeju krājumu), mums varētu būt iespēja noskaidrot pašus sāpīgākos Latvijas 20.gadsimta vēstures notikumus, t.sk., kā gan audzēkņos, gan skolotājos radās un nostiprinājās pārliecība, ka ideja par valsts atjaunošana nebija utopija. Nebūtu jāšaubās, ka skolas uzplaukums saistāms ne tikai ar valstisko neatkarību, politisko un ekonomisko stabilitāti, bet arī ar demokrātiskajām vērtībām.

Ģimnāzijas muzeja darbības pieredze, apstiprina, ka skolu vēsture ir viens no vēstures pētniecības veidiem, kur pētniecības objekts ir neliela apjoma, tomēr vienlaicīgi precīzi definēts un ļoti konkrēts, piesātināts ar notikumiem, kas ir svarīgi ne tikai skolai, bet arī tās tuvākajai apkārtnei (ciemam, pagastam, pilsētai, pilsētas rajonam utt.). Ja valsts muzeji mums dod kopējo ainu, tad skolu muzeji – detaļas, kas var būt ļoti svarīgas un atmiņā paliekošas, veidojot ciešo personīgo saikni ar valstī notikušo un notiekošo, tātad vēsturisko un valstisko apziņu veidojošas.

---

Attēli

Eksponāti

Liecību un diplomu kolekcija

18., 19. attēls. 2 piemēri: 1.izlaiduma absolventa Čadaraiņu Aleksandra (Čaka) Gatavības apliecība (1924.gads) un Zentas Ozolas liecība (1941.gads).

RVVĢ muzeja ekspozīcijas kopskats

---

Stāsts par skolu ar 8 nosaukumiem Āgenskalna priedēs

Par skolas vēstures pētniecību. Kā pirmais mums atkal jānosauc acīmredzot izcilākā un pazīstamākā absolventa - akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārds. Ja tā padomā, tad nav izslēgts, ka viņa kā Latvijas zinātnes vēstures pētnieka gaitas sākās vēl skolas gados (Rīgas 5.vidusskola) nu jau tālajā 1951.gadā ar mašīnrakstā izpildīto un solīdi iesieto „Rīgas 5.vidusskolas vēsturi”. Kopš 2004.gada ģimnāzijai ir savs muzejs. Tā izveidošanā liels nopelns ir latviešu valodas skolotājām Ainai Rutai Britānei (mirusi 2012.gadā). Viņa ir autore grāmatai par skolas vēsturi „Āgenskalna ģimnāzija. Rīgas 5.vidusskola. 2.Rīgas Valsts ģimnāzija”. Ir aizstāvēti divi maģistra darbi (Ē.Sorokina. Āgenskalna ģimnāzijas vēsture. 1921 – 1996; A.Veidemane. Āgenskalna ģimnāzijas vēsturiskā attīstība. 1921 – 1991).

Vispirms kaut nedaudz jāpieskaras jautājumam par ģimnāzijas galveno attīstības posmu noteikšanu. Izceļas vismaz četri: 1) ģimnāzija valsts neatkarības laikā 20. -30.gados; 2) ģimnāzija Otrā pasaules kara laikā (padomju okupācija 1940.gadā un nacistiskās okupācijas laiks no 1941.gada jūlija līdz 1944.gada oktobrim); 3) skola sovjetizācijas laikā (1944.gada oktobris – 1989./1990.gads); 4) ģimnāzija pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas un līdz mūsdienām. Mēs varētu izcelt vairākus periodizācijas variantus, kuru kombinācija, iespējams, atklātu tieši Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas vēsturiskās attīstības specifiskās iezīmes. Skolas vēsturi varētu rakstīt, izmantojot kā atskaites punktu tās 8 nosaukumus. Varas maiņa vismaz 2 gadījumos bija faktors, kas būtiski mainīja ģimnāzijas audzēkņu un pedagogu likteņus. Pirmais - 1940.gada vasarā, kad Latviju okupēja un anektēja PSRS, un tika mainīts ne tikai skolas nosaukums – Rīgas 2.Valsts ģimnāzija tika pārdēvēta par Rīgas 5.vidusskolu, bet, kā redzams, arī statuss. Otrais – kad faktiski divu mācību gadu laikā (1989./1990.m.g. un 1990./1991.m.g.), mums izdevās atjaunot valstiskumu, un skola atguva savu ģimnāzijas statusu. Rezumējot, kvalitatīvo izaugsmi un statusu noteikti apliecina trīs skolas nosaukumi: Rīgas 2.Valsts ģimnāzija (1931. - 1940.gads), Āgenskalna ģimnāzija (no 1991.gada) un RVVĢ (no 2010.gada).

Mēs varam analizēt desmit direktoru laikus, kas arī liecina par to, cik interesanta un reizē arī sarežģīta un pretrunīga bija Latvijas vēsture. Kā brīvas, ideoloģiski un politiski neiespaidojamas personības varēja darboties un darbojās Pēteris Aivars, Inese Elekse (1980 – 1994) un no 1994.gada arī skolas 1978.gada absolvente Sandra Sīle. Jāatzīmē gan, ka diviem no šī saraksta tomēr bija jārēķinās ar svešas varas un ideoloģijas spiedienu – P.Aivaram 1940. – 1944.gadā padomju un nacistiskās okupācijas laikā un I.Eleksei padomju varas (kā izrādījās) norieta laikmetā no 1980. līdz 1990.gadam.

Skaidrs arī, ka pēc K.Ulmaņa apvērsuma 1934.gada maijā P.Aivaram un visam ģimnāzijas pedagoģiskajam personālam bija jāpakļaujas vai vismaz jāņem vērā jaunās autoritārās varas nostādnes, piemēram, nacionālajā jautājumā. 1940.gada vasarā komunisti neuzskatīja P.Aivaru par uzticamu un atbrīvoja no direktora amata. To viņš atguva vācu okupācijas laikā, bet, iespējams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš 1944.gadā devās emigrācijā. P.Aivars mira ļoti tālu no Latvijas – Toronto 1970.gadā. Pirmais ģimnāzijas direktors Triju Zvaigzņu ordeņa kavalieris Pēteri Aivars amatā nostrādājis visilgāk - 23 gadus, bet jāatceras, ka savas pedagoga gaitas sāka 1900.gadā, kad Latvija atradās Krievijas impērijas sastāvā.  

Elementārs taisnīgums prasa, lai mēs pieminētu arī pārējos direktorus, kuru vārdi ar skolas vēsturi objektīvi ir nesaraujami: Reinis Liepiņš (1940 – 1941), Voldemārs Gailītis (1944 – 1946), Nikolajs Daugovišs (1946 – 1951), Marija Krastiņa (1951 – 1969), Tea Braiņina (1969 – 1976), Anita Loska (1976 – 1980). No šī saraksta daudzi skolotāji un absolventi noteikti izceltu Marijas Krastiņas ieguldījumu laika posmā no 1951. līdz 1969.gadam, arī tāpēc, ka viņas laikā Rīgas 5.vidusskola kļuva par atzītu vācu valodas apmācības centru Latvijā. Šo tradīciju jau pēc neatkarības atjaunošanas veiksmīgi pārņēma un turpināja Sandra Sīle.

Ar zināmu neitralitāti izceltos periodizācija, kas saistās ar pašas skolas ēkas un ēku kompleksa attīstību. Šajā gadījumā mēs varam runāt par trīs lieliem periodiem – pirmais, skola Dārtas un Zeļļu ielas stūrī (no 1921.gada 19.septembra); otrais, arhitekta I.Blankenburga projektētā ēka (no 1931.gada 5.decembra); trešais, A.Ģelža rekonstrukcija un piebūves (no 2001.gada 1.septembra). Varētu atzīmēt vēl vienu apakšposmu nacistiskās okupācijas laikā, kad 1942.gadā ģimnāzija tika pārcelta uz drāšu fabrikas ēku Daugavgrīvas ielā, pēc tam uz 35.pamatskolas telpām Margrietas ielā, bet skolas ēka Āgenskalna ielā un apkārtne pārgāja Vermahta kontrolē.

1931.gada 5.decembrī veiksmīgi tika pabeigta jaunās skolas ēkas celtniecība. Tāpēc mēs nekādi nevaram apiet stāstu par skolas ēkas arhitektu Indriķi Blankenburgu (1887 – 1944). 20. – 30.gados viņš bija viens no redzamākajiem arhitektiem, un ne tikai no atstātā mantojuma viedokļa, bet arī tāpēc, ka bija aktīvs arhitektūras kā nozares organizētājs. Viņš bija viens no redzamākajiem latviešu arhitektu funkcionālisma skolas pārstāvjiem. Vairākas I.Blankenburga projektētās ēkas pretendē uz iekļaušanu starptautiskajā DoCoMoMo (International Working Party for Documentation and Conservation of Buildings, Sites and Neighborhoods of the Modern Movement) Latvijas reģistrā. 20.gadu beigās un 30.gados viņa vadībā ir tapušas arhitektoniski izcilas skolu ēkas gan Rīgā un visā Latvijā.

Savukārt 2021.gada 1.septembrī paiet tieši 20 gadi, kopš durvis vēra jau rekonstruētā un pārbūvētā Āgenskalna ģimnāzija. Tā jau bija viena no atjaunotās Latvijas vērienīgākajām izglītības iestāžu pārbūvēm, kuru realizēja skolas absolvents arhitekts Andrejs Ģelzis, viņa „Brīnišķīgo projektu birojs”. Kā atzīst pats arhitekts, uzdevums nav bijis no vieglajiem – ne tikai izveidot skolai piebūvi ar jaunu sporta zāli, bet restaurēt arī veco ēku, nezaudējot tās pievilcīgo tēlu.

Šajā stāstā pamazām esam nokļuvuši līdz pašu traģiskāko, pretrunīgāko un diemžēl līdz galam neizpētīto notikumu izklāstam - ģimnāzija Otrā pasaules kara laikā. Izrādījās, ka tieši 20. – 30.gadu absolventiem izkrita liktenīgā loze mēģināt nosargāt savu valsti. Problēma – skolu jaunatne varu maiņas laikā 1940. – 1941.gadā joprojām nav izpētīta. Viņu patieso izjūtu un rīcības motīvu noskaidrošana varētu dot atbildes uz daudziem jautājumiem. Piemēram, 1940./1941.mācību gada absolventu likteņi ir dziļi simboliski, pat nežēlīgi atmaskojoši. Šajā gadījumā 1941.gada absolventu Zentas Ozolas un Jāņa Vasarieša likteņstāsti varētu kalpot kā pierādījums tam, ka pēc izlaiduma 1941.gada vasarā viņu rīcību nenoteica vis brīva griba, bet gan ārēji apstākļi. Teicamniece Zenta Ozola – komjauniete un Sarkanās Armijas 201.latviešu strēlnieku divīzijas sanitāre un teicamnieks Jānis Vasarietis – Latviešu aviācijas leģiona karavīrs. Skolas biedri - pretinieki: vai viņi būtu gatavoti šai misijai neatkarīgajā Latvijā 30.gadu beigās? Gadījums ar padomju laikos leģendarizēto Zentu Ozolu, kas liecina par to, kāds neviennozīmīgs un pretrunīgs bija Latvijas iedzīvotāju noskaņojums Vācijas – PSRS kara sākumā. Nav arī nekā pārsteidzoša apstāklī, ka Z.Ozolas vārds 1957.gadā tika piešķirts Rīgas 5.vidusskolai. Kā cilvēcisks atgādinājums šim sarežģītajam periodam skolas un valsts vēsturē ir Zentas Ozolas piemiņas akmens ģimnāzijas pagalmā.

Pirmajā padomju okupācijas gadā skolas audzēkņus skāra arī tiešas represijas. Saskaņā ar J.Kronlina  apkopoto informāciju grāmatā „Baigā gada dienas. Latvijas jaunatnes un tās audzinātāju likteņi baigajā 1940. un 1941.gadā”, 14. -15.jūnijā kopā ar vecākiem tika deportēti 19 skolas audzēkņi.

Simboliski traģisks bija 1944./1945.gada izlaiduma klases audzēkņu liktenis. Ģimnāzijas muzejā apskatāma audzinātāja J.Pupuriņa 5.zēnu klases fotogrāfija, kas uzņemta 1939./1940.mācību gada sākumā. Mācību gadu sāka 51 neatkarīgas valsts skolēns. Šīs klases audzēknis Aivars Ozols savās atmiņās raksta, ka nelieli robi skolnieku skaitliskajā sastāvā tika izrauti jau 1939. – 1940.gadā, kad uz Vāciju pārcēlās vairākas etnisko vāciešu ģimenes. No Latviešu leģionā mobilizētajiem 30 klases audzēkņiem krita 8. Bez tam vācu gaisa spēku izpalīgos 1944.gadā tika iesaukti vēl 7 skolnieki. Visi Latvijas skolēni, kas uz to laiku bija sasnieguši 14 gadu vecumu, atradās mobilizēto statusā. Iesaistīšanās vācu darba dienestā bija obligāts priekšnoteikums, lai turpinātu mācības. Savukārt ģimnāzijas zēniem šajos apstākļos jau bija strikti iezīmēts dzīves gājums – vai nu leģions, vai vācu armijas izpalīgi, vai gaisa spēku izpalīgi. Rezultātā 1944.gada izlaiduma klasē bija vairs tikai 11 zēni.

Ir tikai saprotama mūsu kritiskā attieksme pret tā saucamajiem padomju laikiem. Tomēr arī šajos gados, esmu pārliecināts, visās Latvijas skolās tika atrasti veidi radošai izaugsmei. Kā jau atzīmējām, tāda robežšķirtne ģimnāzijas vēsturē bija 1962.gads, kad Zentas Ozolas Rīgas 5.vidusskolā tika ieviesta padziļināta vācu valodas apguves sistēma. Vispirms tika sākts ar padziļināto vācu valodas apmācību no 5.klases, bet no 1964.gada – jau no 1.klases. Kā atzīst vācu valodas skolotāji, vācu valodas izvēlei toreiz bija spēcīgāka motivācija nekā angļu un franču valodas apguvei, jo „vāciešiem” tomēr bija iespēja braukt uz PSRS iedzīvotāju galvenajām ārzemēm – VDR. Ceļojums uz Britu salām vai Parīzi tolaik bija pielīdzināms pasakai vai neizsakāmai veiksmei. Pamazām, soli pa solim Rīgas 5.vidusskola kļuva par atzītu vācu valodas metodisko centru Latvijā.

Vācu valodas veiksmīga apguve un apmācība nav iedomājama bez regulāriem kontaktiem ar vācvalodīgo valstu speciālistiem un skolotājiem. Veiksmīga sadarbība iezīmējās jau padomju laikos, kuras kulminācija bija 1982.gads, kad Rīgas 5.vidusskola tika apbalvota ar VDR goda nozīmi „Zelta adata”. Pati pirmā partnerskola bija Rostokas Herdera vidusskola. Savstarpējie pieredzes apmaiņas braucieni bija arī labs stimuls un motivācija gan skolas pedagogiem, gan audzēkņiem. Pēc Berlīnes mūra krišanas, Vācijas apvienošanās un Latvijas neatkarības atjaunošanas sadarbība pakāpeniski kļuva gan regulārāka un efektīvāka, gan daudzpusīgāka, piemēram, Eiropas Savienības Comenius projekta ietvaros vai kopīgi pētot tādu jūtīgu Otrā pasaules kara tēmu kā holokausts.

Kopš 1997.gada Rīgas Valsts vācu ģimnāzija ir Vācu valodas otrās pakāpes diploma eksāmena centrs izglītojamajiem no visas Latvijas. Iegūto diplomu atzīst Vācijas Izglītības ministru konference. Jāatzīmē, ka VFR valdības vācu valodas atbalsta programma veiksmīgi funkcionē visā pasaulē. Latvijas gadījumā mēs varam runāt par 15 skolām ar padziļinātu vācu valodas apmācību. Viens no prestižākajiem ir starptautiskais jauniešu debašu konkurss Jugend debattiert international. Viens no mērķiem, ko ģimnāzija sev ir izvirzījusi ir panākt, lai pēc skolas beigšanas absolventiem, īpaši tiem, kuriem vācu valoda ir pirmā svešvaloda, būtu tāds zināšanu līmenis, kas nesagādātu nekādas problēmas visdažādāko studiju programmu apgūšanā vācvalodīgo zemju augstskolās.

---

Ģimnāzijas vizītkarte

Skolas visi 8 nosaukumi:

1. Valsts Pārdaugavas vidusskola (1921 – 1922)
2. Rīgas 2.Valsts vidusskola (1922 – 1931)
3. Rīgas 2.Valsts ģimnāzija (1931 – 1940 un 1941 – 1944)
4. Rīgas 5.ģimnāzija (1941. – 1942.gads)
5. Rīgas 5.vidusskola (1940 – 1941 un 1944 – 1957)
6. Zentas Ozolas Rīgas 5.vidusskola (1957 – 1991)
7. Āgenskalna ģimnāzija (1991 – 2010)
8. Rīgas Valsts vācu ģimnāzija (no 2010.gada 1.novembra)

Adrese: Rīga, Āgenskalna iela 21

Skolas vide: unikāli pievilcīga, to nav vienkārši aprakstīt, tas jāredz.

Skolas ēka:

• uzcelta 1931.gada decembrī; arhitekts Indriķis Blankenburgs
• 2001.gads – rekonstrukcija, restaurācija un piebūves; arhitekts Andrejs Ģelzis
• Skolas ēku ieskauj liepu dzīvžogs – lielākais Ziemeļeiropā

Statistika 1921 – 2023:

• 1921.gada 19.septembrī skolas gaitas uzsāka 49 skolēni.
• Kopējais absolventu skaits: vairāk nekā 7000
• Izlaidumi – 99
• Lielākais izlaidums: 1949./1950.m.g. – 193 absolventi
• Mazākais izlaidums: 1944./1945.m.g. – 18 absolventi

Interneta adrese: http://www.ag.edu.lv/lv/

Pedagogi - Trīs Zvaigžņu ordeņa kavalieri:

• Pēteris Aivars – ģimnāzijas direktors
• Vilis Biļķins – vēsturnieks, ģimnāzijas skolotājs 30.gadu pirmajā pusē
• Sandra Sīle – ģimnāzijas direktore

Atzinības krusta (V šķira) kavaliere:

• Vija Lapa – latviešu valodas skolotāja

Vairāki skolotāji apbalvoti ar 1991.gada Barikāžu piemiņas zīmi.

No 2003.gada ģimnāzijas pedagogi apbalvoti ar Rīgas Domes balvu – "Zelta pildspalvu".

Skolas leģenda – Zane Jakovica. Nešķirama no skolas no 1957.gada līdz 2022.gadam.